šis nav ok bet

man tevis tik ļoti par daudz
un tomēr nekad 
nebūs gana
kad pamāsi klusi uz savu pusi
es akls pats pret sevi 
vērsīšu spalu

un reibis kā naktstauriņš
kvēldiegam atdevis spārnus es
reibis pēc tevis
un reibis
es veldzēties nāku zem kļavām

tur gaidīšu tevi un 
ja es vēl neesmu
vien gaidi
drīz līs

vējam

es tiecos būt

tava skatiena skaista

tu esi skaista

tu esi kā vējš

tavās lūpās aizķērušies smilšu graudi

un tavi pirksti

trīc tu spītīgi smaidi

tu smaidi un vējš tevi skūpsta

klusi pavisam klusi kā vēsma

apglāsta tavus plecus un plakstiņus

maigi kā vizbulītes

vizbulītes maija rītā tik maigi

un tavas acis ir zilas kā jūra

tu esi skaista

tu esi kā vējš

akls

tavas lūpas vīta vēl straujāk par margrietiņām uz sarkanās ķieģeļu krāsns tajā lauku mājā, kurā mēs mēdzām pavadīt miglainas pēcpusdienas un rasā slīkstošus rītus. Tajās iekalta kanjoni un nāves ielejas un skatiens izmisīgi centās pieķerties manu roku pirkstiem, koku zariem virs galvas un sūnu mīkstajai seģenei zem kājām, bet, tā arī neatrazdams gana pievilcīgu pamatu atspērienam bezpalīdzīgi lēkāja no viena stūra līdz otram. 

tev atkal salst un es atkal nezinu, kā tevi sasildīt

nāc zem manas segas, zem manas segas ir silti un melleņu mētras apvīsies mums ap potītēm un aizčukstēs mums zem plakstiem līdz mēs noticēsim tām un piekaltīsim zemes garozai kā vientuļas piepes, izsūkušas sevi pašas, pārtikdamas no savām dzīslām un sadragādamas savus audus dzīvei par spīti, mēs būsim vien vientuļas medūzas, amfībijas ieķērušās priežu zaros centīsimies izskaitļot garāmgājēju nākamos soļus un rīcību. Kā šaha laukumu mēs izvietosim pasauli un lādēsim zevu ik reizi, kad sistēma nobruks un melni kaķi viens otru apsteigdami skries vienotram caur pavēderēm, zumošas zvīņas mums apkārt un mēs cenšamies izurbties debesīm cauri. atkal. 

varbūt mēs esam nolemti un šī ir tā elle, varbūt mums nav lemts.

bažīgs skatiens cauri drebošām apšu lapām un es aiztrīcu skaļi kā zvans, dūkdama zvaigžņotas šūpļa dziesmas, aizveriet acis, pielejiet ausis ar medu un iegrimstiet miegainā dusā, daiļā princese kritusi komā jau simto gadu pirksti sakaltuši kā miroņa ģendenis. Kurš gan tevi tādu skūpstīs, princese, kurš tevi tādu, pelnos apvītušu, izputējušu, līdz ar pamesliem pakšos iztecējušu kopā lasīs, vien samierināsies.

mēs esam plankumi, vasarraibumi un mēs esam akli, mēs negribam redzēt jo mums ir bail. 

akli balti mākoņi ap elkoņiem un ir labi, es negribu atvērt acis, te ir labi, ir labi, ir labi, nestāsti man 

tu klusi vibrē un vēlaizvien tev šķiet, ka tev salst

es nevaru tevi sasildīt

es nevaru tavu aklumu izārstēt

man nav gana roku un mana dvaša tik sāja kā austrumu vējš

***

un koku vietā
tovakar debesīs
snaikstās to dienā
pamestās ēnas

un vientuļi tumstošie
laternu skatieni grimst
zaru mežģītās vijās

savus matus pamalē
atkal laidusi zeltmate
nāra tā
tinusies pelēkos
mākoņu viļņos

     vēl zīlītēs aptumsums
  smails sirpis tas
cērpj asas brūces
vakara sūrstošās lūpās

un netikli liekušās
dzelzsceļa sliedes kā
puskrēslā tērptas sievietes
šaustīgā mēle un valganais skatiens
nosmok miglā un
vēl četras
          vārnas
melni dziestošas acis
un rudens vakara smarža tu
gaidi
zem pēdējās lapas
drīz līs

žubītes dziesma

sapnī es redzēju visas tavas deviņas mūzas,

baltām kleitām pārmestas zābaku šņores

gurkst kailās pēdas sniegā

līst pelēki mākoņi līst

tev pār plakstiem

iesalst tava žubītes dziesma

iesalst pelēkās klintīs

tava atbalss kā kritis izpletņlēcējs

ieķeras alkšņa zaros

skatiens atduras ribās un 

sašķīst miljons putekļu mākoņos

mazās galaktikās un piena ceļos

un piens ir pelēki sīvs

migla kā silta kažokāda

apvijas tev ap pleciem un

tu nozūdi sūnu brikšņos

kā kurlmēms rēgs meklēt

žubītes dziesmu

paliek viegli

es vēlos savas sienas

aprakstīt ar dzeju

tad dedzināt to lāsēm

lāsēm vien lai satek

tās pa pakšiem

nosmok putekļu 

pelēkos pēļos

jo

mani vārdi ir tikai vēlviens

izelpots es

un savai ēnai

man nav ne sveiciens

ne rokasspiediens

lemts

sārts

kaut putni

bez spārniem

vieglāki kļūst

nekad vairs

tie debesīs

nepaceļas

--

un piedurot pirkstu

mākoņu zilajām

pavēderēm

tu iegrimsti kājām

vēl dziļāk

kā ozola saknes

--

man tīk stāvēt ielas vidū

nostājies man aiz muguras un mazliet

pa kreisi

leksim klasītes pa diognālēm

tu aizspruksi liepu zaros

sūtīsi man klusus čukstus

pēc morzes vai latīņu ābeces

kas būs vakariņās klau

tavs priekšauts ir netīrs

un ceļi drupaču pilni

un pāri ceļiem riet saules un

vārdi un mūsu zoles ir atlupušas

vai mēs ļausim asfalta mēlēm

apvīties potīšu šmaugajām ielejām

pielīst pie auss un 

aizmālēt acis 

melns

melns

melns

un melni mežģīņu aizkari

un tava negaršīgi sārtā lūpukrāsa

uz visām manām tasītēm

jo tu esi pārlieku izplūdis šodien

no mana groziņa un tavām acīm

līst ledus zila gaisma tas laikam

ir uz labu un labo pusi

(pa kreisi gan skaistākas ozolzīles)

šovakar kvēldiegu sārts tavs paldies

un saulriets vīd manos nagu galos