rudens vakarus

koka mājas apsūnojušie jumti izgaist koku galotņu mestajās ēnās un viss gaiss ir piesūcies samirkušu lapu skābeni maigās elpas, zemes dvaša kā tumšzaļi garaiņi paceļas mūsu elkoņu augstumā un nogulsnējas mūsu pirkstos bet somas ir smagas un rīts smaržo pēc vēla rudens, gaiss smaržo pēc svaigas, līdz sāpēm pazīstamas meža dunoņas un sūnu pieskāriena, pēc rudens saules atsitiena duļķainajās peļķēs uz zemes ceļa, pēc maigas aitas vilnas un medainiem priežu sveķiem un paiet minūtes trīs vai trīsdesmit gaismas gadi līdz stīvie pirksti atrod atslēgu, pārlieku lielu un pārlieku sarūsējuši stingu, bet neatskan ne mazākais vaids kad tā ietriecas slēdzenes līkumos un nāsīs iesitas nesasilušas mājas noguruši pamestais aromāts

smagi nodun medaini gludie dēļi kad pret tiem atsitas mūsu mantas un ittin kā neiederīgi gludās sienas un mēbeles iekļaujas un apkļaujas mums apkārt tik maigi kā to prot vien meža pilnas būtības, ir labi, ir labi, saules stari silda degungalus kad mēs cenšamies aizšķilt sērkociņus un iesildīt kamīna klēpi, tas neizdodas jo gaiss pulsē eiforijas un laiskas sajūsmas pārpildīts un mēs vien izārdam somas vēl biezāku un tūkstoškārt bezjēdzīgi sausāku vilnas zeķu meklējumos un šalles kā boa mums viegli aizžņaudz rīkli, nekādas steigas, nekādas stiegas, mēs skrienam līdz kraujai, nekādas steigas, akmeņaini skujainas kraujas un visapkārt laistās rīta saule un no tālienes atskan tirgus vai varbūt kaimiņu smieklu atbalsis un mēs saberzējam pirkstus un pūšam dvašu tiem virsū, nekādas steigas. 

vakars pienāk vēl ātrāk kā izelpas finiša taisne ir pārlieku silti un vaigi ir sārti un mēs esam dalījušies kā amēbas un mūsu ir divtik un neviens vairs nejautā pēc pazīšanās zīmēm un neviens vairs neaposta piedurknes, grīdas dēļi vien ieliecas kad svešinieks novelk cepuri, cimdus un mēteli un kā ēna ieslīd starp apkārtējiem. ir tikai pūkaini džemperi, vilnas zeķes, segas un tējas, karstvīna dūmi un pārtrūkušas ģitāras stīgas un viss tinas maiga vīraka vītnēs un mēs esam tik laiski un putekļi ieliecas ceļos un pakniksē man uz īkša naga gala, mēs esam tumīgi pulsējoša rudens dzīsla un mūsu viļņi aprij rītdienas snaikstīgās ēnas nav nekādas steigas vien rudens elpa uz vaigiem un trīcoši pirkstu gali. nekādas steigas, nekādas steigas, liesmas atmirdz mēness apgaismotā loga rūtī, nekādas steigas