lija silti
lija aiz apkaklītes un plakstiem
vakarā tu man teici,
lai paslēpju osiņas lauztas
zem debeszilajiem pēļiem
uz kuriem turi savu bilžu
apgrauztos rāmjus
tu teici, tā vajag un tajā brīdī
pa ieplīsušo loga rūti
pa atrisušajiem aizkaru galiem
iespīdēja zilsārta saule
un atstāja pleķus tev uz degungala
bet man uz pirkstiem sēž mēness
un diriģē vizbuļu upēs
mītošās nāras man pamāj
klusi un sejā
līst lietus lietus lietus
līst silti
tu ierakies segās un svētku reizēs
tavās zaļajās acīs spīd
mulsušas parafīna sejas
deģenerāti pliki aiz loga māj un sūta bučas
pa pastu tev un pa pieri
istabas stūrī dzīvo zirnekļu tīkli
un lētas sieviešu smaržas
bet tālruņu tīklos tu atkal pazaudēji visu
naudu un zābaku zoles pārdevi tirgū
a
a
a ko mēs šovakar ēdīsim
man vairs nav zobu ko paslēpt
un es nemāku saķert fejas aiz astēm
man vairs nav tādas
ožas kā kara laikos
tagad mums atlicis vien aizpūst putekļus prom
no briļļu stikliem no otām
vai mēs varam palūgt
viegli
pasmaidīt ar ausīm un aizplivināties kā
nolādēti dambo un fonā skanēs
lietuslāsīšu prelūdija
zigzagā izlidojot tavus dambretes kauliņus
mezopotāmijas eņģelis atstāj man dzeramnaudā
divus spalvainus cāļus
klau vai dzirdi
kā viņi dzied
jo man sāp ausis
un tevis atkal nav mājās
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru