diena bija pelēka aplmulsuma pievilkusies un miglaini vēsa, tēja dedzināja kaklu un mulsi smaidi un smiekli un kā reibumā izteikti vārdi aizplīvoja līdz ar dūmu mākoņiem, kas lēni un slinki snaikstījās ap mūsu kājām, un es atkal nesapratu, kas notiek un ko es vēlos pateikt, ko es vēlos un vai šim mirklim ir kāds izskaidrojums

varbūt es izdzīvoju atspulgus kā mirklī starp miegu un nomodu pusaklām acīm, mēģinot ieelpot biezi neuztveramu vēja stīgu, varbūt es esmu ēna, es esmu ēna, atspulgs kas cenšas izdzīvot atspoguļotā dzīvi, mirušā elpa un neveikli klejojumi, manas mājas ir miglainās krēslas stundās un es runāju neredzot, un prāta bezdibeņa melnajā caurumā iesūcas un sašķīst domas, kaut kas būtu jāsaka, vai ne

es piederu izelpām un dvašai kas paliek uz ādas un silta pieskāriena nospiedumam loga rūtī, es esmu trojas zirgs, manis nav un es vairāk neesmu, kā esmu te, varbūt es pārkāpju kādu noteikumu bet tu nevari būt atbildīgs par vārdiem kurus neatceries esam izteicis, tu nevari uzticēties ēnai un paļauties uz vēja brāzmu.

esmu puteklis kas cenšas būt apputekļojamais un putekļos griežu valsi ap laternu stabiem, man jābeidz, es vēroju un tomēr pārlieku ilgi paturu ieelpas ieslēgtas šūnās, man jābeidz domāt, analizēt jūras viļņu ritējumu un jēgu, ir tikai akmeņu šaltis aukstā vējā un man palikušas trīs siltas ieelpas šajā vakarā, tās pašas es aizņēmos no svešiniekiem ielu stūros, un atkal es cenšos ienirt esības dzīvīgajā dzīslā un smoku savu asinsvadu lokos un saslēdzu rokas ādas valgos nav vairs pat dūmu, dūmiem nav elpas, elpas, elpas

es esmu pilns tukšums un tukšs pieblīvējums, aprautas vārdu beigas un apmulsuma smaržā ietinies rītausmas stars, jābeidz gribēt gribēt gribēt gribēt

nav mērķa ir tikai

lidojums gaisa

plūsma atlauž spārnus

groteskā piruetē

tu ēna ēna

tu