vēli man pamosties neaizmiegot, apkārt ir nakts un ielas lampu apstaroti Rīgas jumti, un logi, un balti kaiju vēderi, šonakt es drīkstu atguldīt pēdas pret tapetēm, dienas lai sagulst man pirkstu galos un nopil un aiztek ar putekļiem remdenā vakara gaismā.

Es vēlos šo mirkli noklāt pār smiltīm un izelpot sarmas musturus to izcilnos mezglos, vēlos lēnām piesiet pie potītēm zilganus lakatus kā melnās vasaras naktis, un doties ķert zilganas domas kokainos spoguļu rāmjos

Tās bija dienas meža vidū, dienas, kad pamodos pērkona grāvienu satricināta koka pavēnī, iesprostota teltī starp bailēm un laimi, dienas, kad varēji stundām gulēt zem jāņogu krūma ļaujot tām sabirt tev mutē, ļaujot taureņiem nosēsties kurpju šņorēs un pacelties gaisā, atlaisties priedes galotnē un klusi laipot pār karūsu vēderiem, sviestaini karstus kartupeļus atkal un atkal apglabāt oglēs, mīlēt tos sviestā un apdedzināties, no laimes un miera, no prieka un dūmiem un priežu sveķu smaržas. 

Tās bija naktis pie jūras, kad nobrāzām muguras skaitot zvaigznes un nirstot viļņos, tinoties dūmos un gurdi lipīgos smieklos, pieberot kaulus ar smiltīm un mellenēm, lielām kā acis, lielām kā akmeņi jūras malā, tikai dēļ zvaigznēm un mākoņu melnajām stiegrām mēs varējām klusēt un varējām mirt, mirt līdz ar vēja zvaniem un egļu čiekuru elpām

Tie bija miglas vakari pār Liepājas ezeru un gaismas nāve pie horizonta, tas bija dzērājs, kurš krita pār laipām un gulēja niedrēs kā laimīgi atradis savu orbītas galapunktu pēc gadiem ilgas turbulences un griešanās ap savu asi, tā bija kafijas smarža un aizkaitinājuma skābais skatiens

Tie bija vakari Rīgā, dienas, atkal un atkal neredzot pulksteņa ritējumu un nejūtot vakara tuvošanos, klusa, naksnīga piekrišana un aizmiršanās, skaidri un izplūduši smaidi un naktis, pavadītas vienā elpā rimti ienirstot citās dzīvēs un pasaulēs, ir tikai tagad, vai ne, ir tikai te

mana vasara ir viena mana mūža garumā, gan te, gan atpakaļ, sarmojot palu peļķēs un tomēr vasara vasara vasara