viena diena līdz nogruvumam un es cenšos plaušas pievilkt pilnas ar klusumu pirms vētras ar kaiju spārnu vēzieniem un cīruļa dvašu

Cenšos aiz nagiem aizkasīt mazliet šīs dienas miegainās gaismas un tumši zaļās zāles starp pirkstiem, viļos pati sevī un turpinu vērot, vērot ar bailēm, vērot kā mirstošo

Man bail veldzēties krēslainā laimē un bail no trokšņa un pieraduma, man bail, jo drīz tas beigsies un man nāksies iznirt spelgoņā, iznirt un izmīt savas sen iemītās pēdas vēl dziļāk uz zemes kodola pusi. Man bail iet pa vieniem un tiem pašiem ceļiem, man bail neatrast nezināto, man bail lūkoties sev apkārt, un manīt vien to pašu, to pašu, to zināmo, un manīt, ka nav vairs kur iet.

Man bail ka tava mierīgā dūkoņa nav īsta un bail ka tu kā aktieris pēc izrādes ienirsi savā ikdienas virsvalkā, garlaikotā sejā un atspulgi tīsies tev ap degungalu un tu neieelposi magoņu pūstos vējus, būs tikai pelēkas dienas un mikli smagas domas kā ķēdes kā netīras lupatas ap tavu galvu un locītavām

Vai tu jūti pelēka vakara tēraudsilto pieskārienu, vai tu jūti kā veikalu gaismas met izplūdušas gaismas pār asfalta gludeno ādu, vai tu jūti kā brūnas lapas pielīp pie zolēm kā es pie taviem vārdiem un dienu pilēm pār palodzi, vai

man bail vairs neredzēt tukšuma nemirstību un bail, ka piesūkšos pelēki bāla