Palodze ir balta un plata, ne gana, bet tomēr pietiekami, pietiekami man un kaķim
Un siltās dienās kājas var pārkārt kājas pār palodzi un skatīties jumtos un kaijās un atkaliepazīties un atkal un atkal
It kā tās pašas debesis un tomēr mana māja ripo un es tai līdzi
Es tomēr vēlētos sev mazu koka miteklīti, kaut mansardā, jā, kādreiz. Silti medaina koka grīda, koka durvis un slīpi griesti, un cauri logiem vienmēr spīd gan rīta, gan pēcpusdienas saule
Man pietiktu ar matraci un raibiem plediem, stūrī, jā, es mīlu gulēt vienīgi stūros un gar sienām būtu bildes un veci bronzas rāmji, drukātas lapas un pieraksti, mana dzīve un mans miegs
No rītiem grīda piesūktos kafijas vai varbūt liepziedu tējas smaržas un es to iepītu matos un nēsātu līdzi
Un manas līdakastes un raksti vienā lielā haosa paškārtībā lidinātos un levitētu līdz ar sveču gaismu un atspīdumiem apaļos spoguļos, grāmatu smarža līdz ar vēja brāzmām un smilšu burkas kur gremdēt pirkstus un elkoņus sestdienas rītos un vakaros
Mans baltais vai varbūt netīri rudais kaķis sapītos garšaugu stīgās un modinātu mani ar savu kaķa dziesmu un saules stari izgaismotu manus kāju nagus un velosipēda spieķus
Un pagalmā pāri soliem līktu vecas ābeles un ceriņkrūmi, bet turpat līdzās, aiz sienas pulsētu pilsētas centrs, pilsētas centrs, ārzemju smarža, klusi un plūstoši vakari un saulaini lipīgas dienas svešās ielās un svešās ieelpās
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru