tēraudasi
te raud bērni basi man pār pleciem mēness
saskarsimies elpām man tevis ir par daudz
saķersimies miglās vēl vasaras norietā
pieglaudies pie akmens tur dūc mani veļi
pelēka pļava un atkal tu neķītri bāls
mēs drīkstam doties līdz rītam un drīkstam līdz nebūtībai
mēs atļausim viens otram neatļauties bālēt
vai drīkstu vārdā saukt to klusējošo
apjukums kā vāli biezi man aiz ausīm
nosarmo tev skropstas manā apmulsumā
aizskriesim ar vējiem aizskriesim tur dusēt
paliksim tik vēja ieelpās
---
man reiz kāds teica, ka manus dzejoļus nevar saprast, viņos nav atskaņu un viņi nav skaidri.
bet es rakstu sev un es izrakstu sajūtas bez destruktīvisma vai apdomas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru