šodien pūš ziemeļu vējš.
es zinu, ka sals aprauj ādu es zinu, es piesardzīgi skatos jums sejās un cenšos saskatīt bezizejas. galu galā, jūs piespraužat atgādinājumus un zīmītes, iesienat jaunus mezglus sev matu pīnēs un aizplūstat tālāk un atkal nav nekā nekā nekā, ir tikai tukšas smiltis un vientuļas karavānas, ir tikai neuzticama migla un pievildzis gaiss, ir tikai baiļpilns klusums es baidos no tumšiem stūriem
es baidos no savas migas un saviem asajiem ceļiem un baidos pieadīt jūs par ciešu sev klāt, jūs, smiltis smiltis taifūni un karavānas, paliek vien diegi un caurumi ādā kā vasarraibumu negatīvi, un caur manām rokām lēni izelpo vējš
galu galā esmu vien zilējoši irstoša vēja vēna, žubītes spārnu vēda un pilnmēnesī līku ozolu mestās ēnas, ar visiem astoņiem elektroniem un septiņām galaktikām es cirkulēju uz priekšu un uz vietas mīņājoties pati savā magnētiskajā laukā reibstot un apkārtni lēnām man atņem melnie caurumi dubļu lāvas un nebūtības spītīgie smiekli, es nezinu
man bail no tevis, tuksneša ēna, man bail un es tev neticu neticu neticu, viļņi ir pārāk smagi un asi
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru