Šķiet, kaut kas kūņojas zem smieklīgi plānās, mūs kopā saturošās membrānas. Nav nedz draudīgas vijoļu čīkstēšanas, kā no Hičkoka filmām, ne zemas, vibrējošas un līganas skaņas kā bolivudas filmu intro. Ir tikai mazliet nepacietīga kūņošanās un es vēlaizvien esmu apjukusi.
I open my eyes, and everything i see is new, pure and unknown, but in the same time, i recognize this feeling. Feeling. Ffeeling. It kā pazīstams, bet jauns. Viss aizmirsies, viss izgaisis, viss notrīsuļo gar maniem melnajiem acu caurumiem, iesūcas manās porās, un prom.
Prom un paliek vien vēja pēcgarša lapās un sastindzis, zumošs tukšums, tajā mazliet ieķēries izbrīns, steiga un parfīms.
Kaut kā es tomēr apzinos, ka ilgi šis starpstāvoklis vairs nevilksies.
Ir dažas vietas dzīvoklī, kurās es pēc pusnakts redzu savus pirkstus. Lai cik ātri es tirinātu roku gar savu degungalu, es saskatu pirkstus. Tas nav tā, kā dienā, kad viss, ko redzi, ir izplūdusi migla un pa brīdim tavu kaulu mestais siluets.
Pirksts aizskrien un tam pakaļ viņa masa. Gaisma skrien pa priekšu un gaisma atpakaļ.
No pirkstiem nāk tik daudz gaismas, ka sāp.
Varu skatīties kā ziņkārīgs narkomāns uz saviem trīsuļojošajiem pirkstiem kā palēlinātā filmā, stundām pilot un pilot un pilot un pilot.
Ir divas dziesmas, kuras spēcīgi apraksta šo dienu, šo nedēļu, šo mēnesi, šo laiku, šo vibrāciju. Divas, kuras spēju atcerēties, jo varu droši teikt, ka tās nav vienīgās.
Bet pulstens ir astoņas pāri pusnaktij un šovakar debesis bija tik spilgti pelēkas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru