Gulēju šodien uz laipiņas dīķa malā - apkārt man koki, koki un vardes, nu labi - turpat, aiz muguras izrakāts ceļš un dārza mājas, bet tas nav no svara, ja pie deguna sēž koši zaļa varde, acīmredzami tīksminādamās par to pašu skatu, kuru puspavērtām acīm vēroju es. Šķiet, tā bija daiļā dzimuma varde, jo no viņas puses neatskanēja ne skaņa, pretēji dīķa vidū skaļi gavilējošajiem varžu stiprā dzimuma eksemplāriem.
Ēnu sagrauztajā dīķa virsmā, kā centrālais tipāžs kādā romantiskā filmā, iegrimis savās pārdomās, aizīrās ūdensmērītājs, izdaiļojot ūdeni ar smalkām mazu mazītiņu viļņu mežģīnēm. Visapkārt putekšņi, zaru atliekas un kukaiņu spārni, un, jo ilgāk sastingusi vēroju šo savādi smaržojošo dīķa pasaules virsējo slāni, jo vairāk tas man atvērās. Turpat, netālu no mana kājas īkšķa nolaidās zaļizila spāre, acīmredzama autoritāte, tā apmazgāja savu galvu, gandrīz pārraujot smalko kā diegs kaklu. Tās mozaīkveidīgajās acīs atspīdēja visa šī vasaras sākuma karaliste, spoži vizoša kā pašas spārni.
-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru